Šodien amatpersonu, būvnieku un pašvaldību pārstāvju klātbūtnē tika svinīgi atklāts pēdējo divu gadu lielākais būvdarbu objekts uz valsts autoceļiem – Vidzemes šosejas posms no Garkalnes līdz Sēnītei (25,5.-39,4. km). Būvdarbi tika sākti 2019. gada pavasarī un tos veica piegādātāju apvienība Binders un ACB par līgumcenu 46,58 miljoni eiro (ar PVN), ko finansēja no valsts budžeta un ES Kohēzijas fonda. Segas pārbūvi projektēja SIA Polyroad.
Atbilstoši projektam ceļa brauktuves sega pārbūvēta, izmantojot reciklēšanas tehnoloģiju – vecais asfalta segums safrēzēts, segas stiprināšanai samaisīts ar cementu, izlīdzināts, un tam pa virsu trijās kārtās ieklāts jauns asfalta segums. Atjaunoti deviņi ceļu pārvadi Sēnītes mezglā un pie Vangažiem, Straujupītes caurteka Vangažos un gājēju tunelis pie Sēnītes, ceļa sega pārbūvēta arī Valmieras šosejas (A3) sākumposmā un atjaunots segums uz tilta pār Gauju.
“Šis ir labs piemērs, kādam ir jābūt labam galvenajam ceļam un tādiem nākotnē jābūt visiem galvenajiem valsts autoceļiem. Galvenie ceļi ir mūs transporta sistēmas pamats un mugurkauls. Kā zināms, esam ieplānojuši, ka nākamo 10 līdz 15 gadu laikā ap Rīgu jātop ātrgaitas šosejām. Un tas, kas ir jau izdarīts šeit nebūs jāpārtaisa, vien jāpapildina, tai skaitā ar divlīmeņu šķērsojumiem. Jau šobrīd paveiktais darbs var iepriecināt visus, bet no nākamās sezonās šajā posmā varēs uzstādīt zīmi 110 km/h. Iepriecina arī izvietotās ceļazīmes un norādes, jo kļūst aizvien saprotamākas autovadītājiem”, atklājot Vidzemes šosejas posmu norādīja satiksmes ministrs Tālis Linkaitis.
“Mums kā pasūtītājam sarežģītākais bija šī projekta pats sākums, kad bija skaidrs, ka ar esošo finansējumu nepietiek lai visu posmu savestu kārtībā. Esam pateicīgi valdībai, kura toreiz pieņēma lēmumu par papildu finansējumu un 2019.gada pavasarī darbi varēja uzsākties. Esam pateicīgi arī autobraucējiem, par pacietību, pusotra gada laikā esam saņēmuši ļoti daudz viedokļus, ieteikumus un komentārus par satiksmes ierobežojumiem būvdarbu laikā, īpaši par ātruma ierobežojumu. Tagad, kad darbi pabeigti, ceļš ir kļuvis komfortabls un arī drošāks. Ir veiktas satiksmes organizācijas izmaiņas vairākās vietās. Līdz ar to ar nākamo sezonu šeit varēs palielināt atļauto braukšanas ātrumu līdz 110 km/h,” uzsvēra VAS Latvijas Valsts ceļi (LVC) valdes priekšsēdētājs Jānis Lange.
Patlaban aktuālajā melno punktu kartē (2017.-2019.) uz Vidzemes šosejas Vangažos ir melnais punkts jeb satiksmei potenciāli bīstama vieta. Veicot būvdarbus ir veikti satiksmes organizācijas uzlabojumi, pēc kuriem satiksmes drošības situācija tur uzlabosies. Minētajos trijos gados Vangažos bija notikuši astoņi ceļu satiksmes negadījumi, no kuriem trīs – ar cietušajiem. Iemesls satiksmes negadījumiem, braucot Rīgas virzienā, bija Gaujas ielas pieslēgums Vidzemes šosejai un sabiedriskā transporta pieturvieta. Tagad pieturvietas Vangažos abos braukšanas virzienos kopā ar Gaujas ielas pieslēgumu ir atdalītas no šosejas ar drošības saliņām, turklāt pieturvieta ir pārcelta aiz Gaujas ielas pieslēguma un vairs neaizsedz redzamību. Arī pie Sorbām ir izbūvētas satiksmei drošas sabiedriskā transporta pieturvietas.
Drošības uzlabošanas nolūkā ir pārceltas apgriešanās vietas, arī abas Vangažos esošās – katra 400 m tālāk braukšanas virzienā. Pie katras apgriešanās vietas ir izveidotas ieskriešanās un bremzēšanas joslas.
Izvērtējot ceļu satiksmes negadījumus šajā Vidzemes šosejas posmā, var konstatēt, ka iepriekš lielu daļu no tiem veidoja akvaplanēšana slapjā laikā, kam iemesls bija seguma rises, kas tagad ir likvidētas. Satiksmes drošību posmā ir uzlabojusi arī dzelzceļa pārbrauktuves likvidēšana un liela izmēra ceļa zīmju uzstādīšana. Posmā kopumā ir uzstādīts vairāk nekā 17 km metāla drošības barjeru un 1371 signālstabiņš.
“Katrs objekts rada pievienoto vērtību. Šis ir pilnveidojis sabiedrības izpratni par būvniecības objektos notiekošo un to, kādam jābūt rezultātam. Pusotra gada laikā ceļa lietotāji ieguva informāciju un izpratni, kā ceļi tiek būvēti un ko ceļinieki dara. Paldies LVC par darbu sabiedrības izglītošanā un uzticību mums. Satiksmes organizācija bija lielais izaicinājums, bet mēs tikām galā,” atklājot posmu teica ceļu būves firmas Binders valdes priekšsēdētājs Aigars Sēja.
Savukārt Siguldas novada domes priekšsēdētājs Uģis Mitrevics, uzrunājot klātesošos pateicās ceļiniekiem par darbu ne tikai Siguldas un visas Vidzemes iedzīvotāju vārdā, bet arī visas pasaules tūristu vārdā. “Tagad ceļš uz pasaules skaistāko rudens galamērķi - Siguldu un Turaidu, būs komfortabls un priecēs ceļotājus,” teica Mitrevics.
Veicot būvdarbus, posmā ieklāti 180 000 tonnu asfaltbetona, veikti grunts darbi 575 000 m³ apjomā, iestrādātas šķembas 235 000 tonnu apjomā, izbūvēta drenāža 10 600 metru garumā un caurtekas 1 250 metru garumā, no tām divas ar diametru 2 m. Izbūvētas arī 13 pasažieru platformas un 6 pasažieru paviljoni, demontētas bijušā piegādes dzelzceļa sliedes uz bijušo dzelzsbetona rūpnīcu. Uzstādītas 39 rīkojuma ceļazīmes, 85 priekšrocības ceļazīmes, 123 norādījuma ceļazīmes un 109 virziena rādītāji un informācijas zīmes. Apzaļumošanas ietvaros iestādīti 1272 rožu stādi
Kāpēc Sēnīte?
Vēl 1945. gadā Rīgas – Pleskavas šosejas 38. kilometra un vecā Valmieras ceļa krustojumā bija tikai krūmi un paegļi. Taču 1948. gadā pēc Inčukalna patērētāju biedrības priekšsēdētāja ierosinājuma krūmi tika izcirsti un uzcelta tējnīca “Krustiņš”, kuras platība bija vien 30 kvadrātmetri, un no siltajiem ēdieniem tajā piedāvāja vien desiņas.
Kādu dienu “Krustiņu” kioska vadītājs ieradies mežniecībā un lūdzis izgatavot koka soliņu, kuru nolikt pie puķu dobes. Mežniecības darbinieks Brūzmanis šo uzdevumu uztvēris ļoti nopietni un izgatavojis ne tikai soliņu, bet arī mazu apaļu lapenīti kā sēnīti. Lai efekts būtu lielāks, lapenes jumtu viņš nokrāsoja koši sarkanu, bet kātā ar nazi iegrieza vārdu Sēnīte. Uz zaļā meža fona šis darinājums izskatījās lieliski. Braucot pa Vidzemes šoseju, jau no liela attāluma varēja saredzēt Sēnītes sarkano cepurīti. Gadiem ritot, koka Sēnīte tika novākta, bet vietas nosaukums tautā palika.
Vidzemes šoseja – vissenāk pieminētais Latvijas zemes ceļš
Vidzemes šoseja jeb Rīgas – Pleskavas autoceļš ir vēsturē vissenāk pieminētais Latvijas zemes ceļš, kas kalpojis tirdznieciskajiem sakariem ar Pleskavas, Novgorodas un Igaunijas zemēm. Rakstu avotos tas minēts jau 1226. gadā, kad visi galvenie pievedceļi Rīgai vēl bija ūdensceļi.
Livonijas hronikās vecais vezumnieku ceļš no Rīgas līdz Inčukalnam lepni nosaukts par via magna (lat. - lielais ceļš). 1688. sastādītajā Vidzemes kartē redzams, ka ceļa trase visumā atbilst tagadējai.
19. gadsimta sākumā, 1837. gadā šis ceļš kļuva par šoseju. Tai bija grants un šķembu segums, bet pie pilsētas – laukakmeņu bruģis. Šajā periodā izbūvētajai šosejai no Ādažiem pievienoja arī Tallinas ceļu, bet vēlāk, kad Latgalē jau bija pabeigta stratēģiskā Pēterburgas – Varšavas šoseja, nāca kārta arī Pleskavas šosejai, kuru pabeidza 1859. gadā, savienojot ar Inčukalna šoseju. Pēterburgas - Pleskavas – Rīgas ceļam piešķīra pirmo klasi.
Latvijas brīvvalsts laikā ceļš pielabots, bet 1926. gadā segums bituminizēts. Pēc II Pasaules kara, kad bija jālikvidē kara postījumi, vecā šoseja ieguva stingrāku asfalta segumu.
1968. gadā Latvijas PSR Autotransporta un šoseju ministrijas Autoceļu un transporta uzņēmumu projektēšanas institūts izstrādāja Autoceļa Rīga – Pleskava rekonstrukcijas nepieciešamības tehniski ekonomisko pamatojumu, kurš paredzēja autoceļa posma Rīgas pilsētas robeža – Sigulda rekonstrukciju, atbilstoši ceļa I tehniskās kategorijas rādītājiem. Lai radītu maksimāli drošus un ērtus kustības apstākļus, autoceļu Rīga – Pleskava un Inčukalns - Valmiera krustojumā pie populārā restorāna Sēnīte tika izstrādāts oriģināls transporta mezgla projekts, kurā ietverti septiņi kustības pārvadi un rotācijas aplis. Bez tam šķērsojumā ietilpa arī četri auto stāvlaukumi un divi gājēju tuneļi, kuri tika izvietoti tā, lai pasažieri no visiem stāvlaukumiem un autobusu pieturas vietām ērti un droši varētu nokļūt sabiedriskās ēdināšanas kompleksā Sēnīte.
1975. gada rudenī tika pabeigta Rīgas – Inčukalna ceļa posma otrās joslas izbūve, savukārt 1977. gadā tā kļuva par augstākās tehniskās kategorijas automaģistrāli.
Inčukalna ceļu šķērsojuma mezgla komplekss bija viens no lielākajiem un oriģinālākajiem Baltijā. Kompleksa autori ir Latvijas Autoceļu un transporta uzņēmumu projektēšanas institūta inženieri A. Gulbis un R. Maslovskis. Šajā ceļu krustojumā pirmo reizi PSRS tika izmantotas, virs brauktuves uz īpašiem metāla vārtiem izvietotas, ceļa zīmes.
Informāciju sagatavoja
VAS Latvijas Valsts ceļi
Komunikācijas daļa